Ja raugamies secībā- konstruktīvisms bija viens no jūgendstila attistības etapiem, bet jau ar jaunu politisku ievirzi. Politisku uzdevumu. Tā ir jaunas valsts celšanas eiforija, kāda redzama pēc 1917.gada revolūcijas Krievijā. Eiforija, kas manāmi pārsniedza to, kāda bija sajūtama tagad, kad PSRS atkal sabruka un valstis atguva neatkarību. Mākslinieki ņēma aktīvu dalību un jauna valsts prasīja jaunu mākslu un tas labi saskanēja ar jaunās mākslas vai- modernisma straujo uzplaukumu Eiropā vispār.
Politiski Krievijai bija savas priekšrocības, par kādām varēja tikai sapņot vecās Eiropas mākslinieki- tika radīta jauna lielvalsts. Tas bija kaut kas nebijis un ļoti liela loma te bija tieši mākslai un māksliniekiem, kuriem bija jāveido jaunā gaume, ideoloģija, galu galā- jauna pasaule. Patētisms bija milzīgs un ambīcijas arī.
Priekšrocības te bija arī tādas, ka māksliniekiem, kuru rokraksts un domas saskanēja ar vadošo nomenklatūru, bija nodrošināta publicitāte un arī līdzekļi savu projektu realizācijai. Tas bija pilnīgi unikāli un var teikt, ka bija gan materiāli, gan politiski, gan psiholoģiski apstākļi, lai rastos kaut kas efektīvs, skaļš, uzrunājošs.
Protams, kustība nevarēja rasties pilnīgi bez priekšgājējiem. Bez minētā jūgendstila konstruktivitātes, radniecīgas domas var atrast pat K.Maļēviča supremātismā. Tomēr, konstruktīvistiem bija uzdevums audzināt un uzrunāt lielāko daļu no savas tautas. Nevis pārsteigt, nevis vienkārši filozofēt par kosmiskiem procesiem, dabu, starojumiem, bet aicināt uz produktīvu, konstruktīvu darbību savas jaunas valsts iedzīvotajus. Tātad,- konstruktīvistu darbus vieno politiska misija. Tā pat nebija uzspiesta. Tas nav Staļina personības kulta laika salkanais vadoņa un viņa ideju slavinājums. Vēl šajā laikā, kas tik tuvs 1917.gada revolūcijai, liela moderno mākslinieku daļa izteicās no sirds un ar pilnu pārliecību par savas domas pareizību. Teiksim mazliet diplomātiski- revolucionārie procesi modernajā mākslā Eiropā vispār te ļoti veiksmīgi savienojās ar jaunumiem politikā. Nu tā gadījās, un Krievu mākslinieki to vienreizēji izmantoja. Un ne vienmēr te varam droši pateikt vai politiskais patētisms tiešām bija visupirms un tad māksla sava konstruktīvajā izskatā vai visupirms tapa māksla un tad tai piemeklēja politisko saturu.
Par šaubām var domāt arī tamdēļ, ka redzam priekšgājējus: jau pieminēto supremātismu, kura ģeometriskās formas tagad redzamas ik uz soļa; tiklabi analītisko glezniecību, kuras konstruktivitāti pārstāv pat pats jaunā stila nosaukums utt. Kaut kas virmoja gaisā jau arī ārpus politiskās revolūcijas. Ja vien.. ja vien tas viss, kas notika politikā, zinātnē, mūzikā, teātrī, vizuālajās mākslās un literatūrā, nebija viens un tas pats..
Jaunā stila izskatu palīdzēja kristalizēt arī jaunās valsts ideoloģiskie ienaidnieki, kuri pārstāvēja veco mākslu un kultūru. Par ienaidniekiem pamazām kļuva impresionisti un viņu sekotāji, vecās akadēmijas skolas, balets, Čaikovskis utt. Viss šis saraksts apliecināja romantisma totālu noliegumu un zaļo gaismu visam, kas būvēja, cēla, konstruēja. Arī mākslai, kas kaut ārēji, bet to atbalstīja.
